Alkstot palasīt citādu literatūru par citādu vidi un citādiem cilvēkiem, kurā izmantota netradicionāla uzdrīkstēšanās, lietojot dažnedažādus izteiksmes līdzekļus, izvēlējos šo darbu – Žans Pols Sartrs “Nelabums”.

Pats autors ir izcils franču rakstnieks, dramaturgs, pat daļēji vēsturnieks, aprakstot un pētot vēstures attīstību. Manuprāt, tāpat kā par franču filmām, arī par franču grāmatām jāsaka, ka tās ir atšķirīgas no pārējas pasaules rakstnieku gara darbiem. Atšķirīgas ar atklātību, tiešumu, uzdrīkstēšanos un citādu noskaņu.

Romānā “Nelabums” tiek risinātas eksistences lietderības problēmas, dzīves un esamības iespējamības, kā arī mazliet no jūtām un nelabuma par to visu.

Spilgtākie izvilkumi no Sartra “Nelabuma”:

Nekas to nevar pārtraukt, un viss var to salauzt.

Tūlīt došos uz citu zemi. Es Nekad vairs neatradīšu nedz šo sievieti, nedz šo sievieti, nedz šo nakti. Es noliecos pār katru sekundi, es pūlos to izsmelt; nenotiek nekas, ko es nesatvertu, ko uz visiem laikiem neiegravētu sevī, nekas  – nedz skaisto acu gaistošais maigums, nedz ielas trokšņi, nedz rītausmas mānīgā gaisma – un tomēr minūte aizrit, un es to neaizkavēju, man patīk, ka tā aizrit.[46 lpp]

Es domāju tā: lai visparastākais notikums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag – un ar to pietiek – sākt to stāstīt. Tieši tas ļaudis piemuļķo: cilvēks vienmēr ir notikumu stāstītājs, viņš dzīvo savu un svešu stāstu ielenkumā, visu, kas ar viņu atgadās, viņš redz caur šiem stāstiem; un viņš mēģina dzīvot savu dzīvi tā, it kā to stāstītu. [47]

Ja nezini, kā mani uzrunāt, neuzrunā nemaz, tā būs labāk. [70]

Esmu pārdzīvojusi pati sevi. [156]

Es zinu. Es zinu, ka nekad nesastapšu neko un nevienu, kas man iedvestu kaislību. Tu zini – lai sāktu kādu mīlēt, ir jābūt uzņēmīgam. Ir vajadzīga enerģija, augstsirdība, aklums… Pašā sākumā ir pat brīdis, kad vajag pārlēkt pāri bezdibenim: ja cilvēks domā, viņš nesper ne soli. Es zinu, ka es vairs nekad nelēkšu.

[156]

Vārdu sakot, galvenais – cilvēkiem jābūt kaislīgiem, piemēram, naida vai mīlestības varā; vai arī vajag, lai notikuma ārējā izpausme ir majestātiska, tas ir, tā, kuru var redzēt… [159]

Es ceru, ka tu negaidi no manis pateicību par vēlīnajām nožēlām. Turklāt es nedusmojos uz tevi, es nekad neesmu tev neko īsti izskaidrojusi, es biju sasaistīta, nespēju ne ar vienu runāt, pat ar tevi nē – un vismazāk ar tevi. Tādos brīžos vienmēr rodas neīstuma pieskaņa. Tāpēc jutos kā apmaldījusies. Un tomēr man likās, ka es daru visu, kas manos spēkos. [160]

Tā tas ir, tieši tā. Nav piedzīvojumu, nav pilnestības mirkļu.. Mēs esam zaudējuši vienas un tās pašas ilūzijas, esam gājuši pa vieniem un tiem pašiem ceļiem. Pārējo nojaušu- varu pat norunāt viņas vietā to, kas atlicis sakāms. [161]

Vai tad es zinu dzīves jēgu? Es neesmu tik izmisis kā viņa vienīgi tāpēc, ka neko lielu negaidu. Es drīzāk jūtos.. izbrīnījies, raugoties uz dzīvi, kas man dota, – dota tāpat vien, par velti. [163]

Nu labi, vai nu runā, vai klusē, bet izvēlies! [163]

Tagad, kad izrunāju vārdu „Es”, tas man šķiet tukšs. Esmu tik ļoti aizmirsts, ka man lāgā neizdodas sajust sevi. Vienīgais, kas manī palicis īsts, ir eksistence, kas jūt sevi eksistējam. [181]

Un koncertzāles ir pārpilnas pazemoto un apvainoto, kuri, acis aizvēruši, pūlas pārvērst bālās sejas par uztveres antenām. Viņi iedomājas, ka sagūstītās skaņas plūst viņos  maigas un barojošas un ka viņu ciešanas pārvēršas par mūziku kā jaunā Vertera ciešanas; viņi domā, ka skaistums jūt viņiem līdzi. Muļķi.[ 185]

Bet aiz eksistētāja, kas krīt no vienas tagadnes otrā, kam nav nedz pagātnes, nedz nākotnes, aiz skaņām, kas dienu no dienas sairst un slīd nāvē, melodija paliek tā pati – jauna un stingra kā nežēlīgs liecinieks. [187]

Interesentiem iesaku apbruņoties ar pacietību un možumu. Lai labi lasās!

K

Advertisements